Postpadomju mantojuma iezīmes jeb ezera sonāte lieldienu gaumē
Aprīlis 15, 2009
Ir pagājuši teju 20 gadi kopš Baltijas valstis atsvabinājās no Padomju jūga. Bet vairāk vai mazāk tas bija tikai oficiāls apbalvojums uz Latvijas kultūrsociālo procesu mundiera. Šādas tādas relikvijas palikušas un piedzīvo dīkstāvi aizvien pūrā, ko Baltijas valstis organiski aizguva no Krievzemes. Tātad…
Svētdiena. Lieldienas. Patiesības labad jāsaka, ka nekāda lielā ceremonēšanās pēc šo svētku kanoniem nenotika pie mums kojās. Neviens nekrāsoja olas, neviens nesacentās to cietībā, ripināšanā. Neviens negāja rītausmā šupoties, lai tveicīgākajā gada laikā nekostu odi utt. Bet toties gruzietes, turcietes un vāciete mums bija sagatavojušas tādu kā kraukšķīgus plāceņus. Pildījuma sastāvs – sēnes, tomāts, siers un vēl šis tas. Kā dēvēja šos gastronomijas brīnumus – neatceros. Tad nu tā mēs seši stiprā dzimuma pārstāvji un kādas 10 meitenes devāmies piknikā uz tuvējo ezeru, jeb pareizāk sakot – dīķi. Daži deva priekšroku K2, citi uzticīgi gaidīja autiņu. Tie otrie noteiktajā lokācijā tomēr bija pirmie. Es biju pie kājām gājējiem. Un pikniks varēja sākties…
Bet beidzās tā īsti nesācies. Sākumā viss gāja kā pa sviestu. Sarunas, plācenīši, alus, Kola, miera pīpe, un tā pa apli. Pamazām mūsu inteliģentajai kopienai veidojās opozīcija. Un pietam vēl kāda.. Viss tradicionālākā. Un veids kā tā veidojās – viss tipiskākais. Nosākuma metrus 15 no mums uz soliņa apsēžas piecas… „urlas”. Nekas nenotiek. Tiek uzgriezts „tuc-tuc” telefonā. Apģērbs klasiskais. Pēc brīža pienāk viens, un kaut ko prasa lietuviski. Prasu pa krieviski – smēķi? Viņš manāmi apmulsa, un apmaldījās pat savā „mātes” valodā. Tad seko „pērle” – „Bļadj! Da, da cigaretu”. Ne sveiki, ne paldies, nekā no pieklājību normu paletes. Gruzīns Afto iedeva.
Vēl pēc kādām minūtēm padsmit parādījās vēl kādi 10 šāda veida purni. Nekas nenotiek. Mums sava ballīte, viņiem sava. Paiet vēl kāds laiciņš, un nu jau mūsu kolēģu kontingents sasniedz pavisam drošu aptuveni 30 cilvēku lielu sastāvu. Un nu dzīres varēja sākties…
Sākās mētāšanās ar krievu leksikas skaistumkopšanas līdzekļiem. Domāju, nojaušiet par ko iet runa. Tad seko īstenu krievu puiciska bruņinieku izsaukšana uz dueli ar frāzi: „Defki damoj. Malčiki astajotsa”. Varonīgi – mūsu nometnē bija 6 džeki, viņu – aptuveni 30. Tad ,protams, skaistāku mūsu meiteņu virzienā tika raidīti dažādi apvainojumu, kas sākās… Nu jau ziniet kā sākās, un kā beidzās. Tad mēs tikām vainoti ezera neiecietīgā apaugļošanā ar atkritumiem. Kaut arī visas tukšās pudeles un cita atribūtika bija pie mums. Un vispār tas ezers jeb pareizāk sakot – dīķis jau tā izskatījās pēc vienas lielas izgāztuves. Paralēli skaidrojot attiecības ar verbāliem paņēmieniem, mēs klusi un mierīgi savācām savas pekelītes, un gājām prom.
Nezinu, kas viņiem sagādāja lielāku baudījumu? Tas, ka mēs pazemīgi aizkasījāmies no viņu ietekmes zonas. Vai letālākā gadījumā – mūsu fiziska ietekmēšana, izmantojot savu milzīgo pārspēku. Bet šis starpgadījums dažiem mūsu grupas locekļiem bija kā uzjundījums izzināt situāciju Latvijā. Kāda tā ir starp latviešiem un krieviem. Jo sanāca tā, ka lokālo cilvēku mūsu grupā nebija, vienīgais baltietis biju es. Nācās gan tulkot, ko mūsu sabiedrības ”intelektuāļu” kopiena teica, gan atskatīties uz kultūrsociālo situāciju Latvijā 90. gados. Bija jāķidā pat pašreizējais valdības sastāvs utt. Bet vismaz, lai arī incidents nepatīkams. Prieks, ka internacionālie studenti gribēja izzināt vairāk. Tas neatstāja vienaldzīgus.
