Sveiki! Mani sauc Lado. Es esmu Gruzijas pilsonis. Man vēl ir brālis flafijs -  Afto. Un tad Pāvels no Polijas viņu sāka saukt par Aftobusu. Un tad vēl viņam patika iziet no rīta gaitenī, uzlikt vienu roku uz saviem sēkliniekiem, otru roku pie deniņiem, tjipa kariķēt padevību vispasaules proletariāta vadonim Ļeņinam. Un tas vēl nebija viss. Tajās reizēs viņš skaļi pa visu Sauletekio 39 dziedāja Padomju Savienības himnas meldiņu. Un tad vēl mēs ar brāli parasti gulējām 18 stundas diennaktī. Tā bija norma. Koju rezidenti parasti mani manīja vai nu staigājot no viena koridora gala uz otru kā karavīram pienākas. Vai arī es sēdēju lūk šādi, kā bildē . Pīpēju un uzlūkoju Parļiku kā Svēto Totēma govi. Un tad man vēl patika klausīties skumjās gruzīņu dziesmas un citiem stāstīt, ka 90 % meitenes Gruzijā ir nevainīgas līdz savai pirmajai kāzu naktij.

Redziet principā asiņainā gruzīnu mīla jums spīd tikai ar pasaulē vecākās profesijas pārstāvi. Un vēl tā reize, kad ar bračku sametām pa seju diviem itāļiem klubā. A redziet apsargs pienāca klāt pēc 5 minūtēm, kad tie divi mūjābeles no Pireneju zābaka principā tika atstāti laimīgai nosaiņošanai, nu 4ista čaļi gulēja savā asiņu peļķē kā tas maindfakeris Tims Rots Tarantino „Trakajos suņos.” A redzi, ja tas būtu piemēram teiksim Laroccā, visdrīzāk no mums caur visiem iespējamiem galiem izspiestu litrus 20 asiņu, tad no rīta, kad balle beigusies, iedotu lupatas un divus spaiņus ar mūsu asinīm, un mēs visu tā paskaisto izmēstu. A te čalis pienāk, un palūdz mums vnk atvainoties tiem makaronu rijējiem, kas stūrī atvemjot asinis saka – uno merda, froccho un blabla visādas muļķības. A redziet mēs nosākuma zamočījām divus mazos Marlonus Brando jaunībā, un tad vēl visus pasūtījām, ar tādu skataloģisku pēcgaršu.

Ā unvēl par manu labāko draugu – Malaku no Grieķijas. Malaka nav viņa īstais vārds,bet gan alter ego. Malaka tulkojumā nozīmē, nu tjipa čalis, kas spēlē Segu. Jeb to vēl savādāk var pārfrāzēt kā cilvēks, kas nodarbojas ar hronisku pašapmierināšanos. Nu tāds sevis mīlēšanas apoliģēts. A vot tas čalis arī tāds interesants. Lieldienās viņš dejo ar čali no Latvijas, tad visu sabojā, pasakot ka vot lūk – it’s nice to smoke after finishing. A vot nākamajā momentā gluži kā Tarantino ņem ar satriecošu turcieti dragā tvistu tumšā istabā zem vot tāda muzona kā Disco Partizani.

A redziet viņam vēl nav labi, viņš pieiet klāt kaut kādām noklīdušām lietuviešu avīm autiņa pieturā, un uzprasa cikos ir nākamais autobuss, lai arī saraksts stāv deguna galā. A vot finālā redziet viņam ir draudzene poliete, kas dzīvo savā etniskajā Pozņaņā vai velns zin kur, a vot viņš sēž zem palmas un visiem par prieku Facebukā dragā rādžiņu. Nu tipa tur imigrant song, Džimu Morisonu ar visām durvīm utt. A vot za to kosmopolītā monogamija valda. A vot poliete redziet arī nav ar pliku roku ņemama. Viņa čaļiem no Latvijas neļauj tā ņemt un visus pārējos aprunāt, jo redziet māk latviešu valodu. Pilnai laimei viņa ņem un savemj, uzrakstot LV eksi gandrīz vai teicami.

A vot tur arī tāda normāla infernāla sitkoma. Redziet latvietis dzer šņabi vienos dienā istabā numur 37. Nu otrs lv džeks tikmēr tur kaut ko pa twitteri ņemas, nu tipo web 2.0, SEO un PR 2.0. Vot dispozīcija šāda. Monikstante un Sandračka laikam no tās pašas Gdaņskas vai Pozņanas skatās uz nabaga latvieti un kaut ko savā starpā apspriežas. A vot tad kapinājums.Poliete pienāk, skatās tevī tā caururbjoši kā kaut kāda gogo dejotāja Abela Ferraras filmās. Nu reāli tad viņa tevi ievelk vēl dziļāk zemāko instinktut ēnā. Viņa liekas jau bez maz vai padevīgi sēž ceļos tavā priekšā, laiž savu globusu tuvāk tavai bikini zonai. A tu jau safanojies, uzbāzis uzpurni, lai apslāpētu baudas sēcienus. Jau domā kā ērtāk izkārtot rokas uz viņas galvas. A vot redziet, poliete apjāj visus.

Viņa vnk izvelk no pagultes čības un iet uzvirtuvi cept olas. A tev fizionomija tā kā minkam, kad viņam pretējā dzimuma minka pasaka – vot nav ņaudas, nav ņau. A tu atbildi vot ņauka. A tā nav pirmāreize, kad čiksas no mums pāris stundu braucienā gaisīgi nespēj pabeigt anektodi, obligāti iebraucot Abela Ferraras pokerī – Dievs, seks, narkotikas un nauda. A te redziet kaut kā panesās mūžīgās sarunas vai ir Dievs vai nē. Es saku, nu hvz. Padomju laikos Ukrainā pie baznīcas vairākas nedēļas esot tusējusies Svētā Marija, cilvēki kā tāda ēzeļu karavāna brauca jūsmot. Tas ir dokumentēts patvienā gudrā grāmatā. A redziet poliete vēlreiz verbāli pievemj, un dara to diezgan pārliecinoši. Viņa saka, ka Dievs nav. Es prasu, tjipa ko Nīči esi salasījusies? A moš tu vēl kolekcionē Dalī gleznas?

Tur čalis ja būtu nodzīvojis vēl pāris gadus ilgāk, kad nāca gaismā Ļeņina, biedra Zinovjeva un Ļeva Troicka mīlas trīsstūra šarādes. Buča čekistiem. Viņš noteikti uzgleznotu kautkādu mega orģiju, un vēl pa vidu ieliktu Frīdas prieka zirņa un kādas Ņujorkas biznesa sievietes zelta āderes homo simbiozes ainu. Te tev nebūs nekāds sirreālais Andalūzijas Suns ar pārgrieztu sievietes acs ābolu. A redziet poliete turpina ar savu reminescenci no piedzīvojuma, tjipa once upon a time in… France. A tur rokādes lielākais dievticīgo jauniešu burziņš, satiksi kaut bēgļus no Šanhajas ar ebayā iepirktiem rožu kroņiem. Nu lūk nedēļu es gulēju teltī, Ēdenes dārzs tika apjozts ar sētu, un kristietisma aģitācijas norisinājās būdā, kas līdzinājās Nousa šķirstam. Nu tipa kas līdzīgs disenes lokācijas vietai kaut kur Mazirbē. A vot es biju clever meitene, un uzdirsu sludinātājam, ka Dieva nav, un tas viss šeit ir klasisks brain wašings. Nu vot tāds ir mans ceļš uz pilnīgi pārliecinātas ateistes statusu. Te es aiztaisīju savus laidera vārtus jau otro reizi, jo mans augstākais punkts konkrētajā jautājumā aprobežojas ar svētdienas skolu un izgāšanos eksāmenā, kad nevarēja noskaitīt tos Dieva baušļus.Tev nebūs darīt to un to… Un tad seko kontraversuāls pretjautājums – kāda iespēja?

A itāļi uztaisa paši savu kontrrevolūciju šai melns pret baltu jeb propogandai. Nu reāli čaļi tā it kā izspēlētu fragmentu no Džeka Keruaka „On the road” uz Dailes teātra skatuves, kur zēni laiž pa apli mazo fidu Merilū, un tad vēl ielec zagtā vāģī, lai aizbrauktu vakariņās pie Keruaka mammas. Un tas nekas, ka meitene ir labākā drauga tjipa izredzētā. Redziet “veccio” Roberto atvelk uz tusiņu lietuvieti, viņa pravietiski tusiņā visiem stāsta, ka redziet tās vietējās, kas iet uz internacionālo kultūras namu Prospekto ir labas gribas ielenes. A pati ņem un klubā izmīlē otru “veccio” Marko, kamēr Robčiks zviln blakus krēslā pālī. Kādam pat uz Prospekto nevajag iet, lai būtu tāda. A tas viss ir tā sekundāri.

Latvietis samācījies itāļu leksikona stūrakmeņa pērles, un kad atskan – cia! Come va? io mi chiamoeriks… tu come ti chiami? A te Sergio nesaprot par ko stāsts. A naratīva ir par to, ka tādēļ jau Mendeļejevs 31. Janvārī izdomāja tādu 0,7, lai mēs varētu pievemt vēl tālāk. Redziet kad virtuvē atskan no latvieša – “mi piacerebbesborrarti in faccia”, vai arī teiksim – poļu” spirdalai”. Tad jau viss sāk izkristalizēties.A kad jāpaceļ glāzes ierindas pilsonis te neaprobežojas tikai ar cheers, viņš ņem uz izmet vēl tādus briesmoņus kā “isveikata” un “geghe mardzhos”. A kaut kāds brazīlietis vēl pasaka – “Uz veselību” un “na zdarovje”.

A redziet te pat Lado nodzēš beidzot savu cigareti un beidz ļurināt sev iekšās sēmenes. A viss turpinās tai nolādētajā elles ķēcī Prospekto, tur za to skan kluba ierastās popūrijas un ārzemnieku kontingentam mijoties ar lietuviešu Meganām Foksām, tiek laistas pļeskas. Un galēja abreviatūra WTF rodas momentā, kad tu kaut kādai Juratei, bet arī par to tu neesi līdz galam pārliecināts saki – “vuoi ballare”? seistanca?? perchè è tutto il giorno che cammini nei miei pensieri.. “Un visa vakara epopeja beidzas ar viņas vai tavu jautājumu – koks tavos telefono numeris, pievemtu portugāļa istabu un nopludinātu manu necilo rezidenci. Ā un jā.. redziet te man jāatgriežas nedaudz skaidrākā pagātnē. Redziet es satieku to pašu portugāli, vot saku esmu tas un tas, un nāku no turienes. A viņš tev jūsmīgi atbild. Hi, my name is Huj, and I’m from Portugal. Nice to meet you. A mani pārņem kultūršoks. Vot eto dāāāā… Un tad atliek tikai viens, cerēt, ka tā nav kāda alūzija.

Iemesls rakstu pazušanai bija pa visam vienkāršs, jo parādījās citas daudz  svarīgākas prioritātes un blogošana tika atlikta otrajā plāna. Būtība ir tā kad esam veiksmīgi pabeiguši savu erasmus periodu un tapēc ir laiks šai vietnei mainīt profilu. Uz ko tieši tas tiks mainīts un kas tas būs man nav ne jausmas , ļoti iespējams, ke nekas nemainīsies, bet laiks rādīs…

P.S. šis bija bezjēdzīgākais ieraksts studenturunu vesturē…

]]> http://studenturunas.wordpress.com/2009/11/10/calus-skaita-rudeni/feed/ 0 jurtchiks http://studenturunas.wordpress.com/2009/05/02/garlaiciba-un-posts-skaistums-un-daile/ http://studenturunas.wordpress.com/2009/05/02/garlaiciba-un-posts-skaistums-un-daile/#comments Sat, 02 May 2009 12:34:41 +0000 Juris http://studenturunas.lv/?p=156 ]]> Ir pagājis krietns laiks, kopš sen nekas nav rakstīts, un  iemesli tam visdažādākie –  agrā pavasara iestāšanās jeb kūlas dedzināšanas laiks, kā arī strauji tuvojošies gala eksāmeni, par kuriem uztraukties vēl būtu pāragri.

 Koju dzīves vienveidība un posts, bezdarbība kas kā rutīna mūs pārņem dienu pēc dienas. Rītos bezgalīgs tukšums koridoros, ko nomaina kņada un rosīšanās naktīs,   Negaidītā siltā laika ierašanās pavērusi durvis ārpasaules dažādībai un ikvakara virtuves sarunas nomaina kopēja gaļas karsēšana uz metāla redelēm jeb „barbekjū”.

  Negantais virtuves zaglis turpina nepieķerts uzdarboties naktīs un joprojām paliek nesodīts. Populārākās preces kas tiek eksportētas no ledusskapja kambariem –  siers un olas,  

Laiks darījis savu un arvien labāk esmu iepazinis savus  internacionālos biedrus un kolēģus. Jau rakstījām par gruzīnu Ladū, kas lielāko savas dienas daļu pavada staigājot  zaldāta cienīgā gaitā no koridora viena gala uz otru. Mutuļojošie tabakas dūmi, kas piekvēpina viņa istabas sienas ir otra viņa iecienītākā nodarbe.

 Tagad esmu novērojis arī citas viņu nacionālās studentu īpatnības, kā piemēram pilnīga neuztraukšanās par lekciju apmeklējumu. Istaba, koridors, virtuve, gulta un „Akropole”[1] un tā atkal  aplis sākas no gala. Iespējams vainīgs 3 mēnešu ilgais aklimatizācijas process, bet iemesls zinību ignorancei ir pilnīgs miega trūkums naktīs un tā pārbagātība dienas saulainajā daļā. Frāze, ko visbiežāk var sadzirdēt no viņa „ It’s so boring here, there is nothing to do” ieguvusi studentu slavu gluži vai kā „ Nothing special” Latvijā. Un daļēji man viņam arī jāpiekrīt…

Tāpat paspēju padiskutēt ar mūsu karstasīnīgajiem kolēģiem no tālās itāļu zemes. Aukstums, saules trūkums un pelecīgās debesis nomāc…Tomēr visu atsver daiļais dzimums, kas ka dzintars jūras krastā mirdz un priecē acis. Baltijas daiļās zeltenes rada laimes sajūtu, kausē sniegu sirdīs un uz ielas. Itālis Roberto, pirmā  iepazīšanās ballīte un viņa mute kā aizlīmēta vien acis priekā staro. Vēl trakāk kad ieradies viņš Rīgas „svarīgākajā” naktsklubā, spēja izteikties tikusi liegta uz veselu stundu.  Meitenes kā no spīguļojošu žurnāla vākiem, sapņu sieviete viņa krāšņākajos sapņos nav spējusi sacensties ar daili šeit.

To pašu man apliecināja itālis Filipo, priekš viņa redzēt tika daudz gaišmates vienuviet ir kā portugālim Rui redzēt sniegu. Paradīze, jo viņa saulainajā pussalā klubos meitenes ir uz divu roku pirkstiem saskaitāmas. Un ja nu viņas tur tā nejauši  iemaldījušās, tad lai tiktu pie dāmām dejot tev līdzīgi kā bankā ir jāpaņem savs kārtas numurs un vēl jācer uz laimes mātes laipno roku.. Skats aptuveni tāds – pa vidu zālei dejo pāris meitenes un apkārt trakulīgi tēvaiņi, kas kā bites spiežas tuvāk medus maizei. Tāpat viņš ieteica, kādu laiku padzīvot kur citur, lai spētu novērtēt, cik labi ir šeit…

Tāpat bonusā šoreiz dažas bildes ….

[1] Tirdzniecības centrs – vieta kur tiek iepirkta pārtika visai nedēļai

Tapēc, ja arī tu gribi sekot līdzi mūsu gaitām, tad PIERAKSTIES UZ RSS un pastāsti citiem, vai SAŅEM JAUNUMUS E-PASTĀ un padomā par RSS

Svētdiena. Lieldienas. Patiesības labad jāsaka, ka nekāda lielā ceremonēšanās pēc šo svētku kanoniem nenotika pie mums kojās. Neviens nekrāsoja olas, neviens nesacentās to cietībā, ripināšanā. Neviens negāja rītausmā šupoties, lai tveicīgākajā gada laikā nekostu odi utt. Bet toties gruzietes, turcietes un vāciete mums bija sagatavojušas tādu kā kraukšķīgus plāceņus. Pildījuma sastāvs – sēnes, tomāts, siers un vēl šis tas. Kā dēvēja šos gastronomijas brīnumus – neatceros. Tad nu tā mēs seši stiprā dzimuma pārstāvji un kādas 10 meitenes devāmies piknikā uz tuvējo ezeru, jeb pareizāk sakot – dīķi. Daži deva priekšroku K2, citi uzticīgi gaidīja autiņu. Tie otrie noteiktajā lokācijā tomēr bija pirmie. Es biju pie kājām gājējiem. Un pikniks varēja sākties…

Bet beidzās tā īsti nesācies. Sākumā viss gāja kā pa sviestu. Sarunas, plācenīši, alus, Kola, miera pīpe, un tā pa apli. Pamazām mūsu inteliģentajai kopienai veidojās opozīcija. Un pietam vēl kāda.. Viss tradicionālākā. Un veids kā tā veidojās – viss tipiskākais. Nosākuma metrus 15 no mums uz soliņa apsēžas piecas… „urlas”. Nekas nenotiek. Tiek uzgriezts „tuc-tuc” telefonā. Apģērbs klasiskais. Pēc brīža  pienāk viens, un kaut ko prasa lietuviski. Prasu pa krieviski – smēķi? Viņš manāmi apmulsa, un apmaldījās pat savā „mātes” valodā. Tad seko „pērle” – „Bļadj! Da, da cigaretu”. Ne sveiki, ne paldies, nekā no pieklājību normu paletes. Gruzīns Afto iedeva.

Vēl pēc kādām minūtēm padsmit parādījās vēl kādi 10 šāda veida purni. Nekas nenotiek. Mums sava ballīte, viņiem sava. Paiet vēl kāds laiciņš, un nu jau mūsu kolēģu kontingents sasniedz pavisam drošu aptuveni 30 cilvēku lielu sastāvu. Un nu dzīres varēja sākties…

Sākās mētāšanās ar krievu leksikas skaistumkopšanas līdzekļiem. Domāju, nojaušiet par ko iet runa. Tad seko īstenu krievu puiciska bruņinieku izsaukšana uz dueli ar frāzi: „Defki damoj. Malčiki astajotsa”. Varonīgi – mūsu nometnē bija 6 džeki, viņu – aptuveni 30. Tad ,protams, skaistāku mūsu meiteņu virzienā tika raidīti dažādi apvainojumu, kas sākās… Nu jau ziniet kā sākās, un kā beidzās. Tad mēs tikām vainoti ezera neiecietīgā apaugļošanā ar atkritumiem. Kaut arī visas tukšās pudeles un cita atribūtika bija pie mums. Un vispār tas ezers jeb pareizāk sakot – dīķis jau tā izskatījās pēc vienas lielas izgāztuves. Paralēli skaidrojot attiecības ar verbāliem paņēmieniem, mēs klusi un mierīgi savācām savas pekelītes, un gājām prom.

Nezinu, kas viņiem sagādāja lielāku baudījumu? Tas, ka mēs pazemīgi aizkasījāmies no viņu ietekmes zonas. Vai letālākā gadījumā – mūsu fiziska ietekmēšana, izmantojot savu milzīgo pārspēku. Bet šis starpgadījums dažiem mūsu grupas locekļiem bija kā uzjundījums izzināt situāciju Latvijā. Kāda tā ir starp latviešiem un krieviem. Jo sanāca tā, ka lokālo cilvēku mūsu grupā nebija, vienīgais baltietis biju es. Nācās gan tulkot, ko mūsu sabiedrības ”intelektuāļu” kopiena teica, gan atskatīties uz kultūrsociālo situāciju Latvijā 90. gados. Bija jāķidā pat pašreizējais valdības sastāvs utt. Bet vismaz, lai arī incidents nepatīkams. Prieks, ka internacionālie studenti gribēja izzināt vairāk. Tas neatstāja vienaldzīgus.

Šajā semestrī man ir nepieciešamas savākt 20 ECTS kredītpunktus, ko es itin viegli izdarīju izvēloties piecus priekšmetus kā

1. Information wars

2. Marketing

3. International marketing

4. Organizational management

5. Public Relations

Un tas nemaz nav daudz, piemēram manam kolēģim Rui no Portugāles ir jāsavāc 36 ECTS kredītpunkti, kas ir gandrīz divas reizes vairāk kā man. Jāsaka, ko no šiem pieciem priekšmetiem interesi klausīties izraisa tikai pirmie divi.. Pārējie trīs tiek stāstīti tik garlaicīgi monotonā tonī, kad manu zinību klade sāk vairāk atgādināt komiksu nekā konspektu krātuvi. Šajā ziņā liela atšķirība no Latvijā apmeklētajām lekcijām nenovēroju, jo tikai retais pasniedzējs spēj priekšmetu pasniegt ar vēlmi klausīties viņa sacītajā, vairums no tiem atnāk apsēžas un atstrādā savu laiku. Tik pat labi lekcijas varētu ierakstīt magnetafonā, nolikt auditorijas priekšā manekenu un nospiest pogu „play”. Interesanti, cik cilvēki ievērotu, ka pasniedzējs nemaz nav atnācis, toties sniegtā informācija būtu līdzvērtīga īsta cilvēka sniegtajai.

Atšķirība no Latvijas ir tā, ka šeit visas lekcijas norisinās angļu valodā un jāsaka, ka izvēles iespējas ir tiešām lielas. Gandrīz 100 dažādi priekšmeti sākot no ķīmijas beidzot ar IT zinībām .Protams liela daļa no šiem priekšmetiem neatbilst manai izglītībai un tieši tāpēc tos izvēlēties es nevarēju, tomēr neviens jau neliedz apmeklēt šīs lekcijas tīri aiz intereses.

Interesanti, ka ierodoties ar nelielu nokavēšanos uz pirmo „Informācijas karu” lekciju , no pasniedzēja mutes uzreiz izskanēja joks par Latviju: „ I know you have a very big crisis, that’s why you are so late”. Tāpat tika pieminēta vispasaules krīze, kā arī netika žēlota valstij piederošā „Parex banka” . Bet jāatzīst, ka šī ir viena no aizraujošākajām lekcijām.

Ja runa ir par mērojamo attālumu no kojām līdz skolai, tad šeit mums ir liela priekšrocība, jo raitā gaitā ejot galamērķi var sasniegt nepilnās 10 minūtēs , kas ļauj no rītiem pagulēt ilgāk un tāpat nokavēt lekciju pirmās minūtes. Šāda nepieciešamība gan ir tikai divas dienas nedēļā, jo pārējās dienās zinības sākas ap pusdienlaiku. Tāds nu ir tas mācību process, kas ir kā patīkama pārmaiņa vienmuļajās dienās.

Prātula pirmā. Viens liels mīnuss, kas visnospiedošāk uz psihi sācis iedarboties – alkas pēc vientulības. Šeit, kojās cilvēki siro visur un vienmēr. Man nekas nav pret sabiedrisko dzīvi, un savu pienesumu tai. Bet brīžiem ir vēlme, aizbraukt uz kādu vaukšķu internātu, iegādāties klēpju suni. Nodēvēt par Bentliju, iesēdināt marcipāna mašīnītē, ielikt sekcijā, klausīties Cypress Hill vai The Doors, ieļurināt iekšās kaut ko no psihodēliskajām izvirtībām, aizslēgt durvis un atslēgu izmest atejā. Ja vēders sāk lipt tuvāk mugurai, tad ar tālvadības pulti aizvizināt kvekšķi pēc ēdamā. Izklausās ļauni pret cilvēka cētrkājainā drauga šādu ekspluatēšanu. Bet ja paraugās, kas notiek pasaulē, tad tas vēl būtu humanitātes etalons bohēmas vārdā. Bet šobrīd šī Erasmus dzīve vien utopija ir par šāda bunkura esamību. Un atkal jāpiesauc mums visiem zināmais sakāmvārds – bagātais dara kā grib, nabagais kā var. Jo ,piemēram, Džovanni no Itālijas ar savām investīcijām izveidojis šādu laimības bunkuru. Viņš dzīvo istabiņā viens, iekārtojis to pēc saviem ideoloģiskajiem, kultūrpolitiskajiem uzskatiem, pīpē marihuānu, klausās mūziku ko sirds vēlas, arī ledusskapis viņam pašam savs, līdz ar to nevajag uztraukties, vai tavai vistai nakts melnumā nepamostas Pinokio spējas. Ja ir vēlme pēc cilvēkiem, atver durvis un ieplūsti sabiedrībā. Cik elementāri. Zinu, izklausās nedaudz provinciāli no manas puses tā gausties. Vienkārši hroniski piemetās šāda vajadzība pēc vientulības, savu izjūtu un domu sakārtošanas. Tā tomēr ir cilvēka intīmākā zona. Taisnvirziena domājošajiem, atļauju man nepiekrist.

Šajā ziņā apskaužu Lado no Gruzijas. Čalis 50 % no sava pavadītā laika kojās ir staigājis no viena gaiteņa gala uz otru. Vai arī sēž gaitenī, pīpē Marļiku un visu laiku vēro cigareti, kā tādu mākslas darbu galerijā. Un es nesmejos. Man ir interesanti sastapt šādus cilvēkus. Pats interesantākais būtu uzzināt, ko viņš domā tajos brīžos, kad kā kareivis maršē turp – atpakaļ. Bet par cik uzskatu, ka šādos brīžos cilvēks iziet zināma līmeņa intimitātes līmeni, kuram noteikti vēlas uzlikt noslēgtības plīvuru no publiskās telpas. Tādēļ, vēl neesmu uzdrošinājies taujāt.

Tagad nedaudz par tukšajām dienām. Un kā tās piepildīt? Pēdējā laikā iestājusies rutīna izdaudzinātajā koju dzīvē. Es nerunāju par tusiņiem vai cita veida aktivitātēm, to ir pietiekoši. Gluži vienkārši es nejūtu evolūciju. Tie pasākumi apklājušies ar zināmu kvantitātes rūsiņu. Viss pēc viena scenārija. Un tā ar alegorijām varētu svaidīties ilgi, bet trūkst unikalitātes. Ko darīt? Aiziet kopistiski uz Lietuvas Rytas spēli. Apmeklēt kultūras pasākumus, it sevišķi tagad, kad Viļņas ir kultūras galvaspilsēta. Aizbraukt ekskursijā. Bet laikam pie vainas ir manas sliktās oratora spējas, jo pašlaik nav izdevies nevienu pielauzt apmeklēt augstās mākslas pasākumus, piemēram. Varbūt jāsagaida siltāks laiks, lai var uzspēlēt futbolu. Tā tomēr ir konvertējama brīvā laika pavadīšanas valūta jebkurā sabiedrībā. Bet pašlaik ir tikai otrdienas un Prospekto, kā arī tipiskie koju pasākumi – savācamies pie kāda istabiņā vai istabiņās un nodzeramies. Sāk apnikt, tādēļ pēdējā laikā cenšos turēties nomaļus, vai arī piedalīties procesā ar attieksmi – nu tā garām ejot. Ja kādam ir kāda ideja, kā šajos apstākļos es varētu apmierināt savas kompleksainās vajadzības/vēlmes, tad droši komentāros dodiet vaļu savām interpretācijām.

Vairākkārt biju dzirdējis stāstu par slepenajiem virtuves zagļiem, kas pamanās izlaupīt ledusskapjus un to bagātīgo saturu. Tomēr pirmajās dienās par laimi ar šo slepeno produktu varmāku saskarsme neiznāca. Nedaudz vēlāk sāka pazust maize, desa, siers, eļļa tukšojās straujāk nekā parasti, kečups lija kā no Ventas rumbas, kā arī vēl daudzi citi produkti, kuru skaits saruka neproporcionāli manām ēdienreizēm.

Mačeks, mans poļu istabas biedrs dabūja ciest vairāk, viņa produkti tika izķerti kā desas padomju laikos. Tiesa tagad viņš daudzus produktus glabā plauktā virs gultas, kā saka tuvāk mājām, tuvāk vēderam. Grūti spriest pēc kādiem kritērijiem zaglis izvēlas produktus, jo pārsvarā visiem tie ir ļoti līdzīga klāsta un sortimenta. Novērojumi rāda, ka zaglim piemīt arī sirdsapziņa, jo ļaundaris cenšas paņemt no katra pa mazumiņam, nevis izlaupīt kāda konkrēta studenta plauktu.

Pēc maniem novērojumiem neģēļi uzdarbojas  brīvdienu naktīs vai agri no rīta, pārrodoties mājās no kāda pasākuma vai ballītes. Izsalkums dara savu un dod papildus motivāciju doties sirojumos pa koju virtuvēm. Jāsaka, ka zog ne tikai pārtiku, laikam globālā krīze dara savu un tiek  ņemtas koplietošanas  karotes, dakšas, pannas, virtuves krēsli, dvieļi, un pat cukurs. Mūsu 4. stāva virtuve ir iztukšota tik tālu, ka ieejot citos stāvos mani pārņem alkatīga skaudība vērojot, cik daudz virtuves piederumu un lietderīgu lietu ir tur. Visticamāk, ka iespējamais zaglis vai visticamāk zagļi nāk no citiem stāviem, tomēr īstas pārliecības man par to nav…

Pieredzes bagātākie Erasmus studenti (kaimiņš Govanni) ir guvuši dzīves  gudrības un  iegādājušies paši savu ledusskapi. Tomēr pēc maniem aprēķiniem zaudējumi nav tik lieli, lai būtu izdevīgi iegādāties pašam savu aukstuma kambari.

Tomēr maniem karstasinīgajiem kolēģiem Rui un Lukasam pacietības mērs bija pilns un tieši viņi bija tie, kas izveidoja šo jauku uzrakstu, ko jūs redzat spoguļojoties virs šī raksta. Jāsaka, ka zaglim tiešām  ir sirdsapziņa un pēdējā laikā ( nedēļa) neviens nav sūdzējies par produktu mistisku izgaišanu . Tātad uzraksts nes augļus, jeb neļauj tos paņemt citiem…

Kā arī mēneša laikā esmu izstrādājis priekšlikumus un secinājumus, kas palīdzēs citiem studentiem izvairīties no pārtikas pārmērīgas zaudēšanas.

1. Iegādāties pārtiku pirmdienās  un aptuveni  vienai nedēļai, lai pienākot brīvdienām nekas daudz vairs nebūtu atlicis.
2. Pārtiku, kura siltumā nebojājas un kurai nav nepieciešams ledusskapis, turēt istabā zem spilvena, jo nekad jau nevar būt drošs par savu istabas biedru patiesajiem nolūkiem
3. Ievietot virtuvē web kameru un 24 h diennaktī blenzt ekrānā, mēģinot pieķert vainīgos.

Protams tie ir tikai daži iespējamie risinājumi, un domāju, ka laika gaitā radīsies jauni, tomēr šīsdienas mācība „bērni” ir šāda  -ZAGT NAV LABI…

Vakars, atkal tikšanās Bell Tower pakajē, ko gan ļāvāmies ignorēt ar Juri, Moniku, Sandru, Karolīnu un Pāvelu. Iemesls tradicionālais – poļu meiteņu istabiņa, šņabis, ābolu sula, alus un satraukuma pilnas sirsniņas par topošo pasākumu – Karaoke Night. Viena čarka, otra čarka, trešā.. Rezultātā – acu novēršanās no tukšās glāzes, un došanās centra virzienā. Nonākuši pie „Artistai”, es, Juris un Pāvels iztukšojuši pēdējo aliņu. Garām iet divas meitenes, kas par meitenēm – nezinam. Tikai ironisks noņurdiens: ”Latvians still not drunk” – liek sasmieties par sevi. Dodamies iekšā. Pirmā, ko satieku bija viena latviešu meitene – arī Erasmus studente – Santa. Pārmijām pāris vārdus, un devos pie Jura un poļu meitenēm bāra letes virzienā. Mohito, alus – un vēlme pēc noenkurošanās pārpildītajā bārā. Baudām citu studentu muzikālās performances, nevainīgi joki – pēc viena no tiem, attiecības starp mani un Moniku kļuva nedaudz saspīlētākās (labi, ka tikai uz šo vakaru). Sarunas ar lietuviešu draugiem, līksmība – situācijas rezumē. Un tad pienāca augstāk minētā latviešu meitene ar somu Anti – tad viņš izskatījās diezgan mundrs, ko nevar teikt par laika posmu pēc kādas stundas. Tā nu es aizrunājies ar Santu, tā organiski pašam nemanot atšķēlos no savas ierastās kompānijas.

Nākamajā sprīdī, attapos jau pie bāra letes ar šņabja glāzi rokās. Vodka – connecting people, un sarunas raisās. Pēc kāda laika pašiem nemanot konstatējam, ka esam piedzirdījuši tagad jau planējošo somu. Pa vidu visām aktivitātēm ar Juri izgājām laukā aiz stūra pievārēt vārtrūmē noslēpto aliņu… Atpakaļ pie galvenā sižeta. Pēc brīža noenkurojamies pie viena no galdiņiem. Aiz mums sajūsmu par pasākumu var just pie galdiņa, kuru okupējusi mana ierastā kompānija – Juris, poļu meitenes un citi. No Jura saņemu iepriekšējās dienas iemūžinātu bildi no Orientation game. Nevajadzēja būt dzidram kā stikliņam, lai kārtējo reizi saprastu – es neesmu fotogēnisks. Kur nu vēl uzjundī prātā vēlme no bildes izgriezt tās vācieties, kas bija mūsu komandā. Tā nu principā viss atlikušais vakars tika pavadīts divās kastās – es, sarunas, joki un latviešu meitene, bet aiz mums Jura pilotētā poļu un citu nāciju kontingents. Anti kaut kur bija nozudis – visiem viss skaidrs. Juris un kompānija pameta iestādījumu ātrāk par mani un jauko sarunu biedreni. Uzpeld arī Anti.

Tā nu devāmies uz lokāciju, kur viss oficiāli sākās, un principā arī beidzās – Bell Tower. Santa, izmantojot savu pazīšanos, spēji sarunā mums taksi, un vēl kādu taksi – ceļš par brīvu. Un te sākas pats jautrākais. Nonākuši vienā studentu tādā kā alejā – pilns ar kojām. Anti nezin, kurā kāpņu telpā iet iekšā, nevar atrast savas atslēgas – mums ar Santu pacietības mēs pilns. Te nez no kurienes uzrodas citi studenti, kas apgalvojot, ka zina nu jau planējošo somu, ņem sev viņu līdzi. Dodamies uz manām naktsmājām. Nonākuši galā, ar Santu mēģinām apmainīties ar telefona numuriem – nākamajā dienā saprotu, ka neveiksmīgi. Viens cipars par daudz – jāzīlē. Infantīlisms ņem varu pār mani.

Tās pašas dienas vakars. Gandrīz ierastā aina – ar Juri dodamies uz Kamčatku – veikals, kur tiek iepirkts maģiskais padzēriens. Juris daudz nedomā – spēji piesteidzas pie plaukta, kur starmešu apspīdētas spīguļo pudeles ar + 40 %. Es biju piezemētāks savās vēlmēs, no vakardienas augstumiem nolaidos uz pieticīgiem 4 aliņiem. Nenodarbošos ar jau ierasto aprakstu – poļu meiteņu istaba, tā pati kompānija, rituāli tie paši.

Nonākuši Havannas klubā. Primārais – atrast bāra leti. Mans pirmais tosts aizraujošs – sniedzoties pēc glāzes, es to izlēju. Protams, atkalredzēšanās ar mūsu lietuviešu draugiem, sarunas, dejas ar poļu meitenēm. Tā nemanot, Juris kaut kur noklīda. Jāsaka, puisim veicās. Gandrīz vai kā Laimes mātes luteklis – savaņģoja vienu glīta paskata lietuvieti. Un tā vakars turpinājās principā kā iesākās klubā – sarunas, dejas, kāda glāzīte. Pēc kāda laika satieku Juri, kas pārvietojas pa klubu izteiktā zigzagā. Pārrunājam iespēto vakara gaitā, analizējam utt. Tālāk Juris, lēdija un vēl šādi tādi ļaudis jau devās uz kojām. Es un pārējie vēl brīdi uzkavējāmies līdz kluba slēgšanai. Tad nolēmām doties uz Prospekto. Pa ceļam ar gruzīnu Afto pēc pilnas programmas izāzējām polietes – nosmējies visa ceļa garumā. Nonākuši klubā, ar Afto sadalījām savu ietekmes sfēru poļu meiteņu saeimā. Kādu laiciņu pavadījām uz deju grīdas, un devāmies uz māju pusi.

Nonākuši trolejbusā, ar Afto izdomājām nepirkt biļeti, un nevis tāpēc, ka nebija naudas, bet vienkārši negribējām. Nosēdušies, atkal sākām neķītri jokot par visu un par visiem, atkal mūsu sazvērestības teorijās hroniski nonāca poļu meitenes.

Nonākuši mājās, Afto uztaisīja frī kartupeļus, jo izsaukums bija nevaldāms. Notiesāju savu porciju, un devos gulēt.

Tapēc, ja arī tu gribi sekot līdzi mūsu gaitām, tad PIERAKSTIES UZ RSS un pastāsti citiem, vai SAŅEM JAUNUMUS E-PASTĀ un padomā par RSS

Jo, ja Latvijas valdības darbību varētu salīdzināt ar neprognazējamu filmu, tad Jeremy būtu lielisks kino kritiķis.

Jeremy būtu labs ministrs, jo ir bijis students, un tad iespējams studenti mazgātos biežāk kā reizi nedēļā.

Jeremy  būtu labs ministrs,  jo angliski  varētu izteikties plašāk kā Atis Slakteris…

Reklāmas kampaņas aizsācējs Nombre.lv

Nr .49. – Dzīvo divi gruzīni Ladū, Afto, un portugālis Rui. Ladū un Afto ir brāļi, un pēc viņu vārdiem vīrieši Gruzijā nekad nezvana policijai, jo tas viņiem ir liels kauns. Policijai zvana tikai sievietes, kuras laikam ir līdzcietīgākas un viņām tas ir pieļaujams. Tāpat trijās nedēļās viņi pamanījās notērēt 2500 dolārus, tā īsti nesaprotot, kur viņi ir šo naudu ieguldījuši. Vēl Afto atklāja, ka 14 gadu vecumā viņš pirmo reizi izmantoja vecāko profesiju pārstāvju pakalpojumus, jo gluži vienkārši tādā vecumā nekur citur viņš šo prieku nespēja saņemt. Tagad viņam ir 22 gadi un 2 gadus vecs dēls no draudzenes, kura viņu pameta īsu brīdi pirms kāzām.

Viņa brālis Ladū ir pilnīgs pretstats Afto – kluss, mazrunīgs vairāk lidinās domās, nekā izsaka tās vārdos. Pārsvarā viņu var satikt 4. stāvā smēķējot vai staigājot no viena koridora gala uz otru un atpakaļ. Smēķēt telpās nav atļauts, tomēr priekš Ladū šis ir likums, kurš tik pat labi varēja ar nebūt. Krēsls, kas tiek novietots koridorā ērtākai cigarešu dūmu baudīšanai, cigaretes, kuras tiek smēķētas viena pēc otras, un izsmēķi, kas tiek atstāti tur pat uz koridora tikko izmazgātās grīdas. Šīs ir lietas, kuras visprecīzāk raksturo Ladū. Interesantas un kolorītas personības ir šie abi gruzīni…

Gluži tāpat kā viņu trešais istabas biedrs Portugālis Rui, kurš šeit pirmo reizi savā dzīvē redzēja īstu sniegu. Žēl, ka neviens viņam neizstāstīja, ka pikojoties sniegs ir nevis vienkārši jāmet kā smiltis jūrā, bet jālipina kopā veidojot sniega pikas. Tādejādi mēs guvām negodīgi ziemeļnieciski lielu priekšrocību.. Kā jau visiem portugāļiem arī Rui patīk futbols, diemžēl šeit pagaidām viņš to ir spiests spēlēt uz sava laptopa, jo ārā valdošais klimats nebūtu īsti piemērots šāda veida izklaidēm.

 Nr. 51 – Dzīvo itāļi – Marko un Fabio. Marko pat vienu dienu bija mūsu istabas biedra statusā, tomēr viņš ātri saprata, ka šī nav tā labākā izvēle. Nē, joks protams, gluži vienkārši pirmajā dienā pie mums bija vienīgā brīvā vieta kojās. Kā jau visi itāļi arī šo saulainās zemes pārstāvju viens no mīļākajiem ēdieniem ir pasta – jeb makaroni. Tāda sajūta, ka viņi to ēd katru dienu, mainās tikai mērce un piedevas. Par vislielāko Viļņas trūkumu ziemā viņi min saules trūkumu, jo debesis visu laiku klāj pelēki mākoņi, savukārt aukstumu vēl varētu pieciest.

Tapēc, ja arī tu gribi sekot līdzi mūsu gaitām, tad PIERAKSTIES UZ RSS un pastāsti citiem, vai SAŅEM JAUNUMUS E-PASTĀ un padomā par RSS