Mani kolēģi un biedri ( 2. daļa)

Turpināšu jau iesākto stāstu par biedriem un kolēģiem, kuri apmetušies tajā pašā studentu miteklī kurā es – kojās. Par vienu daļu no sava stāva iemītniekiem es jau rakstīju, tagad kārta pienākusi nākamajiem.

Nr .49. – Dzīvo divi gruzīni Ladū, Afto, un portugālis Rui. Ladū un Afto ir brāļi, un pēc viņu vārdiem vīrieši Gruzijā nekad nezvana policijai, jo tas viņiem ir liels kauns. Policijai zvana tikai sievietes, kuras laikam ir līdzcietīgākas un viņām tas ir pieļaujams. Tāpat trijās nedēļās viņi pamanījās notērēt 2500 dolārus, tā īsti nesaprotot, kur viņi ir šo naudu ieguldījuši. Vēl Afto atklāja, ka 14 gadu vecumā viņš pirmo reizi izmantoja vecāko profesiju pārstāvju pakalpojumus, jo gluži vienkārši tādā vecumā nekur citur viņš šo prieku nespēja saņemt. Tagad viņam ir 22 gadi un 2 gadus vecs dēls no draudzenes, kura viņu pameta īsu brīdi pirms kāzām.

Viņa brālis Ladū ir pilnīgs pretstats Afto – kluss, mazrunīgs vairāk lidinās domās, nekā izsaka tās vārdos. Pārsvarā viņu var satikt 4. stāvā smēķējot vai staigājot no viena koridora gala uz otru un atpakaļ. Smēķēt telpās nav atļauts, tomēr priekš Ladū šis ir likums, kurš tik pat labi varēja ar nebūt. Krēsls, kas tiek novietots koridorā ērtākai cigarešu dūmu baudīšanai, cigaretes, kuras tiek smēķētas viena pēc otras, un izsmēķi, kas tiek atstāti tur pat uz koridora tikko izmazgātās grīdas. Šīs ir lietas, kuras visprecīzāk raksturo Ladū. Interesantas un kolorītas personības ir šie abi gruzīni…

Gluži tāpat kā viņu trešais istabas biedrs Portugālis Rui, kurš šeit pirmo reizi savā dzīvē redzēja īstu sniegu. Žēl, ka neviens viņam neizstāstīja, ka pikojoties sniegs ir nevis vienkārši jāmet kā smiltis jūrā, bet jālipina kopā veidojot sniega pikas. Tādejādi mēs guvām negodīgi ziemeļnieciski lielu priekšrocību.. Kā jau visiem portugāļiem arī Rui patīk futbols, diemžēl šeit pagaidām viņš to ir spiests spēlēt uz sava laptopa, jo ārā valdošais klimats nebūtu īsti piemērots šāda veida izklaidēm.

 Nr. 51 – Dzīvo itāļi – Marko un Fabio. Marko pat vienu dienu bija mūsu istabas biedra statusā, tomēr viņš ātri saprata, ka šī nav tā labākā izvēle. Nē, joks protams, gluži vienkārši pirmajā dienā pie mums bija vienīgā brīvā vieta kojās. Kā jau visi itāļi arī šo saulainās zemes pārstāvju viens no mīļākajiem ēdieniem ir pasta – jeb makaroni. Tāda sajūta, ka viņi to ēd katru dienu, mainās tikai mērce un piedevas. Par vislielāko Viļņas trūkumu ziemā viņi min saules trūkumu, jo debesis visu laiku klāj pelēki mākoņi, savukārt aukstumu vēl varētu pieciest.

Tapēc, ja arī tu gribi sekot līdzi mūsu gaitām, tad PIERAKSTIES UZ RSS un pastāsti citiem, vai SAŅEM JAUNUMUS E-PASTĀ un padomā par RSS

Mazliet par biedriem…

 Gribu mazliet sīkāk iepazīstināt ar saviem kolēģiem un cīņubiedriem šajā sūrajā studentu dzīves posmā. Tātad mēs dzīvojam 4. stāvā pa labi, istabas numurs 45 un, lai cik dīvaini tas nebūtu, šajā stāvā dzīvo tikai vīriešu dzimtas pārstāvji, kas ļoti labi atspoguļojas virtuves piederumu skaita un tīrības pakāpes, šai viegli pagatavojamu produktu glabātuvē.

Tātad sākšu es ar savu istabu un kolēģiem:

Nr 45 – Dzīvojam, es, Ēriks un polis Mačeks, kuram zibenīgā ātrumā tika piedēvēta iesauka „Magic”. Tas gan nebija viņa ekstrasenso spēju dēļ, bet gan tāpēc, ka portugālis Rui ar lielām grūtībām spēja izrunāt burtu „č” Tieši tāpēc sāka viņu saukt par „maģisko”, kas ir diezgan atminama un labi skanīga iesauka.

 Nr. 46 – Dzīvo itālis Govanni ar milzīgu bārdu, kādu es nespētu uzaudzēt pat tad, ja mana seja asmeni un putas nebūtu redzējusi vairāk par pusgadu. Dzīvo viens divistabu numurā, bet ir draudzene ( itāļu), kura šad tad viņu apciemo un aplaimo ar dāvanām… Viņu varētu dēvēt par tādu kā koju dvēseli, vienmēr smaidīgs, pozitīvi noskaņots un praktiski ar visiem ir spējīgs atrast kopīgu valodu Mācās šeit, lai iegūtu otro augstāko izglītību, erasmus students 25 gadu vecumā…

 Nr. 47 – Dzīvo spāņi (Juanmi un vēl viens). Spāņi kopumā ir visdīvainākā nācija no visām šeit esošajām, jo praktiski ne ar vienu nekontaktējas. Ja pasākums, tad tikai priekš spāņiem, ja pusdienas, tad tikai ar spāņiem, ja jārunā, tad tikai ar spāņiem, utt.. Kā man teica Govanni, tad spāņi tā ir izturējušies vienmēr un liels pamats tam ir viņu ne pārāk labās angļu valodas zināšanas. Protams, visi jau nav un nevar būt vienādi, es nepazīstu visus spāņus, patiesība nevienu, bet viņu izturēšanās liek radīt pamatotu tēlu, par šo nāciju.

Nr. 48 – Dzīvo polis Pāvels, vācietis Lucas un viens francūzis, kas šeit mēģina iegūt doktora grādu. Vislabāk no viņiem es pazīstu Pāvelu, kas ir riktīgi spēcīgs un sakarīgs čalis. Pāvels šeit ieradies, lai mazliet atpūstos no darba bankā, bet kā pats atzīst, tad viņam šis darbs jau sāk pietrūkt. Pietrūkst regulārās informācijas, ziņu un jaunumu, ko šis darbs viņam spēja sniegt. Lucas – tipisks vācietis, Rīga viņam patīk vairāk nekā Viļņa. Uz manu jautājumu, ko tu zini par Rīgu, par Latviju, viņš atbildēja: „ Jums ir labs alus, smuks tilts un lieliska vecpilsēta”.

Šī ir tikai 1/4 no maniem biedriem, kas nosūtīti uz 4. – vīriešu stāvu, par pārējiem es pastāstīšu nākamreiz

Tapēc, ja arī tu gribi sekot līdzi mūsu gaitām, tad PIERAKSTIES UZ RSS un pastāsti citiem, vai SAŅEM JAUNUMUS E-PASTĀ un padomā par RSS