Skaitam dienas…

Cepuri nost pilsoņa un biedra Jura a.k.a. jurtchika nerimstošajam entuziasmam, kurš nemitīgi manu skubināja iemest savu pirmo vitamīnu šai interneta lokācijā. Spekulēja viņš gan ar lietas aktualitāti, nākotnes vīzijām, ar dažādām kreatīvām atklāsmēm.. bet es aizvien caururbjoši diedelēju Džeka Keruaka intelektuālo īpašumu, kas pseidoakadēmiskā garā aprakstīts romānā „Ceļā”. Tā nu es aizburtojies līdz 218. lappusei, sapratu, ka jābeidz būt nekaunīgam un ķēros vērsim pie ragiem.

Neiedziļināšos visā tajā priekšvēsturē, kādēļ šis blogs ir tapis. Un tam kalpo tikai viens iemesls – jurtchiks to ir [ne]veiksmīgi nodeklamējis savā pēdējā ierakstā. Protams, nenoliedzu, ka arī mani ir pārņēmusi šī masu psihozes sajūsmas vara, kas ietērpusies Erasmus izskatā. Tomēr atkārtoties negribētos – nav nekā unikāla, ko teikt, un pati fakta konstatācija, ka jāatkārtojas, liekās pilnīgs nonsenss.
Par koncepciju. Miljons reižu apjūsmotā koju dzīve, tusiņi, ballītes, internacionālā vide, jaunas ģīmetnes, svaigas atklāsmes, organiska domu un uzskatu pārģērbšanās kaut kur zemapziņas dzīlēs, valsts un Eiropas investīcijas manī – tas ,protams, ir skaisti un sola baigāko „haļavu”, bet tā manā uztverē vien klišejiska ārišķība vien ir, kas jāizmanto. Bet kas tam visam nāk bonusā? Tā ir iespēja, kuru gan es šobrīd nodefinēšu ar tādu kompleksainu noklusējumu. Pagaidām tā ir retorika. Paskatīsimies, ka lietas virzīsies.

Pagaidām, gan mēs, gan jūs gaidiet 2. februāri, līdz šajā publicistikas bunkurā parādīsies pirmie stāstiņi un cita veida pekstiņi, kas izaijāti mūsu Erasmus šūpulī – Viļņā. Starp citu, būs arī pārsteigumi gan saistībā ar bloga tehniskajām lietām, gan ar pašu materiālu – tā daudzveidību. Atliek gan jums, gan mums pašiem apbruņoties ar pacietību, un tad jau pēc pāris dienām tiks dots STARTS.

Tapēc, ja arī tu gribi sekot līdzi mūsu gaitām, tad PIERAKSTIES UZ RSS un esi stilīgs, vai SAŅEM JAUNUMUS E-PASTĀ un padomā par RSS