Idealizējam

Džeks Keruaks – viens no slavenākajiem bitņikiem, savā romānā „Dharmas blandoņas” vāvuļoja par iedomātu nākotnes iekārtu. Ar realitātes izjūtu tur bija maza sakara. Bet kā ideālistisks traktāts par tūkstošu, miljonu populācijas kopainu – neslikti. Proti, jums būt kāpt kalnos, industriālismam pagriezt muguru, apkrauties ar mugursomām, kas pilnas ar fundamentālu dzīves uztveri un rakstīt spontānu dzeju. Mēnesi, šeit – Erasmus dzīvē, esmu ālējies. Un pēdējā laikā, liekas, ka izjūtas kā bumerangs atlidinājies no tām, kas mani pārņēma vēl esot Rīgā. Bet principā, šis bloga ieraksts kalpos kā rupors, lai es varētu uzskribelēt kaut ko brīvā formātā – kas nāk prātiņā, to rakstu, idealizēju, nodarbojos ar demagoģiju.

Prātula pirmā. Viens liels mīnuss, kas visnospiedošāk uz psihi sācis iedarboties – alkas pēc vientulības. Šeit, kojās cilvēki siro visur un vienmēr. Man nekas nav pret sabiedrisko dzīvi, un savu pienesumu tai. Bet brīžiem ir vēlme, aizbraukt uz kādu vaukšķu internātu, iegādāties klēpju suni. Nodēvēt par Bentliju, iesēdināt marcipāna mašīnītē, ielikt sekcijā, klausīties Cypress Hill vai The Doors, ieļurināt iekšās kaut ko no psihodēliskajām izvirtībām, aizslēgt durvis un atslēgu izmest atejā. Ja vēders sāk lipt tuvāk mugurai, tad ar tālvadības pulti aizvizināt kvekšķi pēc ēdamā. Izklausās ļauni pret cilvēka cētrkājainā drauga šādu ekspluatēšanu. Bet ja paraugās, kas notiek pasaulē, tad tas vēl būtu humanitātes etalons bohēmas vārdā. Bet šobrīd šī Erasmus dzīve vien utopija ir par šāda bunkura esamību. Un atkal jāpiesauc mums visiem zināmais sakāmvārds – bagātais dara kā grib, nabagais kā var. Jo ,piemēram, Džovanni no Itālijas ar savām investīcijām izveidojis šādu laimības bunkuru. Viņš dzīvo istabiņā viens, iekārtojis to pēc saviem ideoloģiskajiem, kultūrpolitiskajiem uzskatiem, pīpē marihuānu, klausās mūziku ko sirds vēlas, arī ledusskapis viņam pašam savs, līdz ar to nevajag uztraukties, vai tavai vistai nakts melnumā nepamostas Pinokio spējas. Ja ir vēlme pēc cilvēkiem, atver durvis un ieplūsti sabiedrībā. Cik elementāri. Zinu, izklausās nedaudz provinciāli no manas puses tā gausties. Vienkārši hroniski piemetās šāda vajadzība pēc vientulības, savu izjūtu un domu sakārtošanas. Tā tomēr ir cilvēka intīmākā zona. Taisnvirziena domājošajiem, atļauju man nepiekrist.

Šajā ziņā apskaužu Lado no Gruzijas. Čalis 50 % no sava pavadītā laika kojās ir staigājis no viena gaiteņa gala uz otru. Vai arī sēž gaitenī, pīpē Marļiku un visu laiku vēro cigareti, kā tādu mākslas darbu galerijā. Un es nesmejos. Man ir interesanti sastapt šādus cilvēkus. Pats interesantākais būtu uzzināt, ko viņš domā tajos brīžos, kad kā kareivis maršē turp – atpakaļ. Bet par cik uzskatu, ka šādos brīžos cilvēks iziet zināma līmeņa intimitātes līmeni, kuram noteikti vēlas uzlikt noslēgtības plīvuru no publiskās telpas. Tādēļ, vēl neesmu uzdrošinājies taujāt.

Tagad nedaudz par tukšajām dienām. Un kā tās piepildīt? Pēdējā laikā iestājusies rutīna izdaudzinātajā koju dzīvē. Es nerunāju par tusiņiem vai cita veida aktivitātēm, to ir pietiekoši. Gluži vienkārši es nejūtu evolūciju. Tie pasākumi apklājušies ar zināmu kvantitātes rūsiņu. Viss pēc viena scenārija. Un tā ar alegorijām varētu svaidīties ilgi, bet trūkst unikalitātes. Ko darīt? Aiziet kopistiski uz Lietuvas Rytas spēli. Apmeklēt kultūras pasākumus, it sevišķi tagad, kad Viļņas ir kultūras galvaspilsēta. Aizbraukt ekskursijā. Bet laikam pie vainas ir manas sliktās oratora spējas, jo pašlaik nav izdevies nevienu pielauzt apmeklēt augstās mākslas pasākumus, piemēram. Varbūt jāsagaida siltāks laiks, lai var uzspēlēt futbolu. Tā tomēr ir konvertējama brīvā laika pavadīšanas valūta jebkurā sabiedrībā. Bet pašlaik ir tikai otrdienas un Prospekto, kā arī tipiskie koju pasākumi – savācamies pie kāda istabiņā vai istabiņās un nodzeramies. Sāk apnikt, tādēļ pēdējā laikā cenšos turēties nomaļus, vai arī piedalīties procesā ar attieksmi – nu tā garām ejot. Ja kādam ir kāda ideja, kā šajos apstākļos es varētu apmierināt savas kompleksainās vajadzības/vēlmes, tad droši komentāros dodiet vaļu savām interpretācijām.

Mazliet par biedriem…

 Gribu mazliet sīkāk iepazīstināt ar saviem kolēģiem un cīņubiedriem šajā sūrajā studentu dzīves posmā. Tātad mēs dzīvojam 4. stāvā pa labi, istabas numurs 45 un, lai cik dīvaini tas nebūtu, šajā stāvā dzīvo tikai vīriešu dzimtas pārstāvji, kas ļoti labi atspoguļojas virtuves piederumu skaita un tīrības pakāpes, šai viegli pagatavojamu produktu glabātuvē.

Tātad sākšu es ar savu istabu un kolēģiem:

Nr 45 – Dzīvojam, es, Ēriks un polis Mačeks, kuram zibenīgā ātrumā tika piedēvēta iesauka „Magic”. Tas gan nebija viņa ekstrasenso spēju dēļ, bet gan tāpēc, ka portugālis Rui ar lielām grūtībām spēja izrunāt burtu „č” Tieši tāpēc sāka viņu saukt par „maģisko”, kas ir diezgan atminama un labi skanīga iesauka.

 Nr. 46 – Dzīvo itālis Govanni ar milzīgu bārdu, kādu es nespētu uzaudzēt pat tad, ja mana seja asmeni un putas nebūtu redzējusi vairāk par pusgadu. Dzīvo viens divistabu numurā, bet ir draudzene ( itāļu), kura šad tad viņu apciemo un aplaimo ar dāvanām… Viņu varētu dēvēt par tādu kā koju dvēseli, vienmēr smaidīgs, pozitīvi noskaņots un praktiski ar visiem ir spējīgs atrast kopīgu valodu Mācās šeit, lai iegūtu otro augstāko izglītību, erasmus students 25 gadu vecumā…

 Nr. 47 – Dzīvo spāņi (Juanmi un vēl viens). Spāņi kopumā ir visdīvainākā nācija no visām šeit esošajām, jo praktiski ne ar vienu nekontaktējas. Ja pasākums, tad tikai priekš spāņiem, ja pusdienas, tad tikai ar spāņiem, ja jārunā, tad tikai ar spāņiem, utt.. Kā man teica Govanni, tad spāņi tā ir izturējušies vienmēr un liels pamats tam ir viņu ne pārāk labās angļu valodas zināšanas. Protams, visi jau nav un nevar būt vienādi, es nepazīstu visus spāņus, patiesība nevienu, bet viņu izturēšanās liek radīt pamatotu tēlu, par šo nāciju.

Nr. 48 – Dzīvo polis Pāvels, vācietis Lucas un viens francūzis, kas šeit mēģina iegūt doktora grādu. Vislabāk no viņiem es pazīstu Pāvelu, kas ir riktīgi spēcīgs un sakarīgs čalis. Pāvels šeit ieradies, lai mazliet atpūstos no darba bankā, bet kā pats atzīst, tad viņam šis darbs jau sāk pietrūkt. Pietrūkst regulārās informācijas, ziņu un jaunumu, ko šis darbs viņam spēja sniegt. Lucas – tipisks vācietis, Rīga viņam patīk vairāk nekā Viļņa. Uz manu jautājumu, ko tu zini par Rīgu, par Latviju, viņš atbildēja: „ Jums ir labs alus, smuks tilts un lieliska vecpilsēta”.

Šī ir tikai 1/4 no maniem biedriem, kas nosūtīti uz 4. – vīriešu stāvu, par pārējiem es pastāstīšu nākamreiz

Tapēc, ja arī tu gribi sekot līdzi mūsu gaitām, tad PIERAKSTIES UZ RSS un pastāsti citiem, vai SAŅEM JAUNUMUS E-PASTĀ un padomā par RSS

Čebureki un ekskursija uz Traķu pili.

Svētdiena, kā vienmēr apmācies, migla, dienvidniekus pārņem bažas, ka saules stari Baltiju apdalījuši un tie šeit ir tikpat reta parādība kā Austrālijā sniegs. Pulkstenis rāda 10.00 no rīta un ir jādodas uz Viļņas dzelzceļa staciju, lai varētu sākt ekskursiju uz kultūrvēsturiskajiem objektiem Traķos. Traķi ir pilsēta 30 km attālumā no Viļņas un atrodas starp 3 dažādiem ezeriem. Traķi ir kādreizējā Lietuvas valsts galvaspilsēta, pateicoties tam, ka apkārtesošie  ezeri to padarīja ienaidniekiem grūti pieejamu. Pēc tam, kad  pils zaudēja savu aizsardzības un kara nozīmi, tā vēl ilgu laiku saglabāja Lietuvas valdnieku rezidences statusu. Beidzot īso vēstures kursu, par Traķiem, mazliet padalīšos ar iespaidiem, ko guvu apmeklējot šo vietu.

Ierodoties Traķos no vilciena stacijas līdz pilij ir aptuveni pusstundas gājiens, kas šo ekskursiju padara krietni vien apnicīgāku. Pils tik tiešām atrodas uz salas, ko savieno divi gājēju tilti.  Ūdeni klāj plāna kārta ledus, vīri ietinušies biezos kažokos ķer zivis, viss kā „Nāves ēnā” ,tikai nav jūras, kur ledum aizpeldēt. Tilta sākumā mazi bērni pūš stabules un diedelē naudu, plus vēl drūmie laika apstākļi rada sajūtu kā šausmu filmā, kur šis tilts ir kā pēdējais posms uz nāvi.  Pietrūka vēl tikai sieviete ar izkapti rokā un es uz šī tilta savu kāju nespertu.

Ja runa iet par pašu pili, tad neko jaunu es tur neieraudzīju.  Pils kā pils, ar daudzām ekspozīcijām, kambariem, šaurām, tumšām kāpnēm, čīkstošām gultām guļamistabās, medību trofejām pie sienām, un moku ratu pils sētas vidū. Par laimi sveiks un vesels tiku ārā no elles kambariem un devos baudīt pusdienas vietējā kafejnīcā. Dzērām buljonu, piekodām kaut ko līdzīgu čeburekam un sarunās ar citiem erasmus biedriem , vilcinājām laiku līdz vilcienam.

Vakars kā jau svētdienas vakars, viena no gruzīnu meitenēm Nino, taisīja pasēdēšanu pie tējas krūzēm vienā no septiņām kopmītnes virtuvēm. Ilgi man šīs sarunas nespēja aizraut un pēc pāris tējas krūzēm, jutos saguris no iepriekšējā nedēļā pieredzētā un devos gulēt, lai varētu krāt spēkus jaunajai nedēļai, kuras pasākumu klāsts solās būt tik pat dažāds kā pirmajā.

Nedēļas pasākumu plāns

       

Otrdiena, agrs rīts, saule spīd un ārā ir 10 grādi mīnusā, man gan tas nekādas dižās problēmas nesagādāja, tomēr laiks varēja būt pateicīgāks. Šodien mēs iepazināmies ar pasākumu plānu, kurš mūs sagaida turpmākās dienas..

1. Trešdiena – PUB CROWLING– visi studenti tiks sadalīti vairākās komandās un būs jāiekaro vairāki vecpilsētas krogi, un par uzvarētājiem kļūs tā komanda, kura būs iztērējusi vislielāko naudas summu. Respektīvi pasākuma mērķis ir stimulēt  Lietuvas ekonomiku.
2. Ceturtdiena – NATIONAL DISH PARTY – Jāiepazīstina citi studenti ar savas valsts kultūru, tradīcijām un  ēdieniem. Tā īsti nav  ne jausmas, ko mēs varētu pasniegt, kā Latvijas nacionālo ēdienu.
3. Piektdiena – LITHUANIAN MOVIES NIGHT – iespējams būs ļoti garlaicīgs pasākums, tāpēc būs jāizdomā kādas radošas lietas, lai šo pasākumu padarītu interesantāku.
4.  Sestdiena – SATURDAY TEA WITH YOUR MENTOR – cerams, ka es spēšu piecelties tik agri…
5.  Svētdiena – TRIP TO TRAKAI –  iepazīsimies ar Lietuvas vēsturi

Lūk, cik notikumu bagātā un piesātināta būs mūsu pirmā nedēļa kā Erasmus studentiem, kur zināšanu iegūšana tiek atlikta uz vēlākiem laikiem. Par notikumu gaitu, šajos pasākumos vēstīsim nākamajos ierakstos.

            Tāpat lēnām sākam iepazīt pārējos kolēģus, kuru sastāvs šeit ir diezgan internacionāls sākot  no austrāliešiem  līdz pat brazīliešiem. Kā arī protams ļoti daudz Eiropas un mazliet mazāk  Āzijas pārstāvju, bet par viņiem nedaudz velāk, kad būsim iepazinuši viņus un viņu kultūru mazliet labāk. . 

Tapāt mūsu kojās valda trīs brīdinājumu likums,  respektīvi sasniedzot šo maģisko ciparu, nav nepieciešami nekādi papildus punkti, lai varētu meklēt jaunu mājvietu. Bet mūsu, kaimiņš no Itālijas -  Govanni, teica, ka par to īpaši nevajadzētu satraukties. Cerēsim…

   

Tapēc, ja arī tu gribi sekot līdzi mūsu gaitām, tad PIERAKSTIES UZ RSS un esi stilīgs, vai SAŅEM JAUNUMUS E-PASTĀ un padomā par RSS

 

 

 

 

Skaitam dienas…

Cepuri nost pilsoņa un biedra Jura a.k.a. jurtchika nerimstošajam entuziasmam, kurš nemitīgi manu skubināja iemest savu pirmo vitamīnu šai interneta lokācijā. Spekulēja viņš gan ar lietas aktualitāti, nākotnes vīzijām, ar dažādām kreatīvām atklāsmēm.. bet es aizvien caururbjoši diedelēju Džeka Keruaka intelektuālo īpašumu, kas pseidoakadēmiskā garā aprakstīts romānā „Ceļā”. Tā nu es aizburtojies līdz 218. lappusei, sapratu, ka jābeidz būt nekaunīgam un ķēros vērsim pie ragiem.

Neiedziļināšos visā tajā priekšvēsturē, kādēļ šis blogs ir tapis. Un tam kalpo tikai viens iemesls – jurtchiks to ir [ne]veiksmīgi nodeklamējis savā pēdējā ierakstā. Protams, nenoliedzu, ka arī mani ir pārņēmusi šī masu psihozes sajūsmas vara, kas ietērpusies Erasmus izskatā. Tomēr atkārtoties negribētos – nav nekā unikāla, ko teikt, un pati fakta konstatācija, ka jāatkārtojas, liekās pilnīgs nonsenss.
Par koncepciju. Miljons reižu apjūsmotā koju dzīve, tusiņi, ballītes, internacionālā vide, jaunas ģīmetnes, svaigas atklāsmes, organiska domu un uzskatu pārģērbšanās kaut kur zemapziņas dzīlēs, valsts un Eiropas investīcijas manī – tas ,protams, ir skaisti un sola baigāko „haļavu”, bet tā manā uztverē vien klišejiska ārišķība vien ir, kas jāizmanto. Bet kas tam visam nāk bonusā? Tā ir iespēja, kuru gan es šobrīd nodefinēšu ar tādu kompleksainu noklusējumu. Pagaidām tā ir retorika. Paskatīsimies, ka lietas virzīsies.

Pagaidām, gan mēs, gan jūs gaidiet 2. februāri, līdz šajā publicistikas bunkurā parādīsies pirmie stāstiņi un cita veida pekstiņi, kas izaijāti mūsu Erasmus šūpulī – Viļņā. Starp citu, būs arī pārsteigumi gan saistībā ar bloga tehniskajām lietām, gan ar pašu materiālu – tā daudzveidību. Atliek gan jums, gan mums pašiem apbruņoties ar pacietību, un tad jau pēc pāris dienām tiks dots STARTS.

Tapēc, ja arī tu gribi sekot līdzi mūsu gaitām, tad PIERAKSTIES UZ RSS un esi stilīgs, vai SAŅEM JAUNUMUS E-PASTĀ un padomā par RSS

Viena nedēļa līdz…

Ir pagājis krietns laika posms, kad pēdējo reizi šeit kaut ko rakstīju. Šīs pauzes lielākais ienaidnieks bija neziņa un gaidas, kuru pavadīja cerība, ka viss tomēr būs labi. Un arī šoreiz šis moto man nelika vilties un ir devis iedvesmu rakstīt tālāk.

Tātad, 2 februāris ir diena, kad es mans un mans kolēģis, biedrs Ēriks oficiāli kļūsim par Erasmus studentiem un nākamos 5 mēnešus mēs pavadīsim cītīgi mācoties IBS Lietuvā. Kāpēc Viļņa? Tāpēc, ka citas kandidatūras (Itālija, Polija) dažādu no mums atkarīgu un ne tik atkarīgu iemeslu dēļ tika svītrotas no vēlmju saraksta un par visoptimālāko variantu tika izvēlēta Viļņa. Pirmkārt Viļņa ir Eiropas kultūras galvaspilsēta 2009 un mums kā ar kultūru saistītiem cilvēkiem, šis punkts nu nemaz nebija galvenais. Svarīgāka par visu bija vēlme baudīt studentu dzīves grūtības un bagātību, jo kā lielās Rīgas iedzīvotājiem, mums šī daile ir paslīdējusi garām.

Sauciet to kā gribiet, par mukšanu no krīzes, par romantikas meklējumiem vai bēgšanu no rutīnas, bet tas tomēr būs sasodīti jautrs laiks. Un, lai tam visam piešķirtu mazliet atmiņu un jautrības devu, esam nosolījušies pierakstīt savas sūrās gaitas dienasgrāmatā. Nē, tā nebūs melna papīra klade, kurā sveces liesmas apgaismoti taps slepenākie studentu runu pieraksti. Tā nebūs aprakta zem ozola vai dziļi noslēpta zem gultas. Tā būs redzama visiem, kas to vēlēsies un mācēs uzrakstīt vajadzīgo burtu kombināciju. Jā, tā būs redzama tieši šeit, šajā blogā un priecēs jūsu acis un iztēli ar dažnedažādākajiem notikumiem, stāstiem un runām.

Tapēc, ja arī tu gribi sekot līdzi mūsu gaitām, tad PIERAKSTIES UZ RSS un esi stilīgs, vai SAŅEM JAUNUMUS E-PASTĀ un padomā par RSS